ČETRAS REKOMENDĀCIJAS LATVIJAS FINANŠU SEKTORA ATTĪSTĪBAS POLITIKAI
Pēdējo trīsdesmit gadu laikā Latvijas finanšu sektors ir piedzīvojis būtisku attīstību. Ir izveidota stabila finanšu sistēma, nostiprināta prudenciālā uzraudzība, īstenotas vērienīgas reformas noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanā un stiprināta patērētāju aizsardzība. Šīs pārmaiņas ir radījušas priekšnoteikumus drošam un stabilam finanšu sektoram.
Patlaban finanšu sektora attīstība ir sasniegusi jaunu posmu. Agrāk galvenais uzdevums bija nodrošināt stabilitāti un novērst riskus, taču tagad arvien lielāka nozīme ir tam, cik lielā mērā un cik efektīvi finanšu sektors nodrošina mājsaimniecību un uzņēmumu vajadzības un veicina ekonomikas izaugsmi. Tas paģērē jaunu pieeju finanšu sektora politikai, kas līdztekus stabilitātes nodrošināšanai sistemātiski sekmē arī tirgus attīstību, konkurenci, inovācijas un efektīvu un proporcionālu regulējumu un uzraudzību.
Šī pētījuma pamatā ir Baltijas Finanšu centra veiktie pētījumi par hipotekāro kreditēšanu, pensiju sistēmu, finanšu sektora attīstību un citiem finanšu tirgu jautājumiem. Lai gan katrā pētījumā analizēts atšķirīgs politikas vai tirgus segments, to secinājumi atsevišķos jautājumos ir ļoti līdzīgi un norāda uz vienām un tām pašām institucionālām un politikas veidošanas problēmām.
Veiktie pētījumi secina, ka finanšu sektora politika bieži ir bijusi reaģējoša, politiskā līmenī uzmanība galvenokārt koncentrēta uz problēmām pēc tam, kad tās jau ir kļuvušas sabiedriski aktuālas, bet ievērojami mazāka uzmanība atvēlēta to agrīnai identificēšanai, kā arī proaktīvai tirgus attīstībai un konkurences procesa nepārtrauktai pilnveidošanai. Politikas veidošanā bieži dominē nevis ilgtermiņa redzējums par to, kādam finanšu sektoram Latvijā būtu jāveidojas nākamajos desmit gados, bet gan problēmu risināšana esošās tirgus struktūras ietvaros.
Šajā pētījumā uzsvērti četri savstarpēji cieši saistīti finanšu sektora attīstības politikas pamatprincipi.
Pirmkārt, konkurences ekonomikai jākļūst par daudz nozīmīgāku finanšu sektora politikas sastāvdaļu. Tas nozīmē pāreju no pieejas, kas galvenokārt koncentrējas uz atsevišķiem tirgus dalībniekiem, produktiem un individuālām problēmām, uz pieeju, kas sistemātiski analizē finanšu tirgu darbību kopumā, identificē tirgus nepilnības un konkurences šķēršļus, novērš ienākšanas un izaugsmes barjeras un nepārtraukti attīsta tirgus, nevis tikai reaģē uz atsevišķām problēmām.
Otrkārt, nepieciešama skaidrāka un konsekventāka pieeja patērētāju aizsardzībai un atbildībai. Tas nozīmē skaidrāk definēt atbildības sadalījumu starp patērētāju, finanšu pakalpojumu sniedzēju un valsti un regulatoru, kā arī plašāk izmantot uzvedības ekonomikā balstītus produktu, regulējuma un sistēmas dizaina risinājumus, nevis galvenokārt paļauties uz finanšu pratību, informācijas sniegšanu vai problēmu risināšanu pēc to rašanās.
Treškārt, nepieciešama ambiciozāka finanšu sektora attīstības politika ar skaidri definētiem ilgtermiņa mērķiem, regulāru progresa izvērtēšanu un lielāku gatavību uzņemties pamatotus riskus. Līdztekus finanšu stabilitātei tai jābūt orientētai uz labi funkcionējošu finanšu tirgu attīstību, kas veicina konkurenci un inovācijas.
Ceturtkārt, nepieciešams paaugstināt finanšu sektora politikas veidošanas kvalitāti, nosakot augstākus pierādījumos balstītas analīzes un ietekmes izvērtējumu standartus, skaidrāku atbildību par politikas rezultātiem un regulāru pieņemto lēmumu novērtēšanu.
Šie pamatprincipi un no tām izrietošās rekomendācijas neliek atteikties no līdzšinējām finanšu sektora politikas prioritātēm, bet esošo pieeju papildina ar instrumentiem un institucionālo domāšanu, kas nepieciešama nākamajā finanšu sektora attīstības posmā.
Autori: Kristīne Dambe, Māris Kūlis
