Vēlēšanu plakāti no partijas Isamaa: “Tava nauda deg 2. pensiju līmenī” un “Mēs to nodzēsīsim”.
Avots: ERR 

 

Igaunijas pensiju reforma – mācība kaimiņiem? 

Heidi Reinsone, RTU Rīgas Biznesa skolas Baltijas Finanšu centrs/ Tartu Universitāte

Kad pirms 22 gadiem ierados no Igaunijas studēt Rīgā, dzirdēju daudz joku par igauņiem un latviešiem. Kā kaimiņi esam pieraduši viens otru ķircināt. Latvieši smejas par igauņu lēnīgumu, igauņi pakaitina latviešus par to, ka viņi… nu, nav gluži tik stilīgi un gudri kā mēs. Taču nu lomas ir mainījušās.  

Pirms pieciem gadiem tieši Igaunija pasteidzās (iedomājieties – lēnie igauņi nepietiekami apdomājās) ar pensiju reformu, kas ļāva cilvēkiem jebkurā vecumā izņemt visus savus uzkrājumus. Lietuva tagad ievieš līdzīgu reformu. Tāpēc jūs, latvieši, varat būt gudri un mācīties no mūsu kļūdām. 

 

Ne visas “pensiju brīvības” reformas ir vienādas 

Jautājums, vai atļaut cilvēkiem pirms pensiju vecuma piekļūt saviem uzkrājumiem, nav melnbalts, un uz to nav skaidras “jā” vai “nē” atbildes. Visu izšķir konkrētās reformas dizains. Lielbritānija 2015. gadā ieviesa savu “pensiju brīvību”, atļaujot daļēju uzkrājumu izņemšanu no 55 gadu vecuma. Austrālija pieļauj agrāku piekļuvi pensiju uzkrājumiem noteiktos finansiālu grūtību gadījumos. Taču Igaunija gājusi vistālāk. Kopš 2021. gada ikviens Igaunijas iedzīvotājs var izņemt visu 2. pensiju līmeņa uzkrājumu. Bez vecuma ierobežojuma, bez daļējas izvēles – visu vai neko. 

Kā RTU Rīgas Biznesa skolas Baltijas Finanšu centra pētniece savā nupat publicētajā ekspertīzes pētījumā analizēju, kas noticis Igaunijā šajos piecos gados kopš reformas ieviešanas, kā arī procesus, kas noveda līdz reformai. Secinājumi gan brīdina, gan sniedz mācības kaimiņiem, kuri apsver līdzīgu ceļu. 

Reformas ierosinājums savulaik izraisīja asu sabiedrisko diskusiju, kurā retorika sasniedza galējības. Opozīcijas līdere Kaja Kallasa to nodēvēja par “vienu no lielākajām cūcībām Igaunijas jaunāko laiku politiskajā vēsturē”, savukārt bijušais Hansapank vadītājs Indreks Neivelts to salīdzināja ar “dzimtbūšanas atcelšanu pirms divsimt gadiem”. Viena un tā pati reforma vienlaikus tika raksturota gan kā vēsturiska netaisnība, gan kā atbrīvošanās. Kāpēc? 

 

Kas notika Igaunijā, un kas noveda pie reformas? 

Debatēs valdīja emocijas. Reformas atbalstītāju kampaņa nebija īpaši izsmalcināta. Saukļi “par brīvību” guva virsroku pār tehnokrātiskiem nākotnes brīdinājumiem par nabadzību. Viena no kopīgajām bažām igauņiem un latviešiem ir zemais dzimstības līmenis, un reformas atbalstītāji to aktīvi izmantoja, apgalvojot, ka obligātais 2. līmenis kaut kā kavē iedzīvotāju skaita pieaugumu, ka “bērni ir īstais pensiju līmenis”. Tā arī netika izskaidrots, kā 2% no algas novirzīšana uzkrājumam liedz cilvēkiem radīt bērnus vai kā šīs naudas saņemšana pēkšņi izraisītu demogrāfisku uzplaukumu (“spoileris”: piecus gadus vēlāk Igaunijā reģistrēts vēsturiski zemākais dzimstības līmenis). 

Kad 2021. gada septembrī 2. pensiju līmeņa durvis tika pavērtas, gandrīz 20% no uzkrājējiem nekavējoties izņēma naudu. Līdz 2025. gada beigām šis rādītājs pieauga līdz 37% – tas ir vairāk nekā 250 000 cilvēku. 

Lai atturētu igauņus no impulsīviem lēmumiem, valdība ieviesa “sodu” – ja izstājies, desmit gadus sistēmā atgriezties nedrīksti. Tas īsti nenostrādāja (lai gan grūti novērtēt, cik daudzi būtu izņēmuši savu uzkrājumu bez šī aizlieguma). Ģimenei, kas šodien cīnās ar rēķinu apmaksu, šāds sods uz desmit gadiem ir abstrakts un maznozīmīgs. Tā vietā, lai atturētu, šis noteikums kļuvis par slazdu. Tie, kuri savu lēmumu nožēlo, tagad ir izslēgti un nespēj atjaunot uzkrājumus pat tad, ja to vēlas. Pašlaik valdība apspriež aizlieguma termiņa samazināšanu līdz pieciem gadiem. 

Būtiskākais jautājums ir – kas izņēma naudu? Visbiežāk to darīja cilvēki ar zemāku izglītību, zemākiem ienākumiem un lielākām ģimenēm. Daudziem tas nebija izsvērts investīciju lēmums. Tas bija likviditātes brīdis, ko noteica nepieciešamība vai dziļa neuzticēšanās valstij un finanšu institūcijām. 

 

Ballīte un paģiras 

Pirmais izņemšanas vilnis sasniedza 1,3 miljardus eiro. Kad ekonomikā vienā piegājienā iepludina 4,5% no valsts IKP, sākas īsta ballīte. 2021. gada nogalē strauji pieauga mazumtirdzniecība, uzplauka mājokļu labiekārtošana, un, jā – ievērojama daļa naudas aizplūda tiešsaistes kazino un elektronikas iegādē (īpaši jauniešu vidū). 

Valsts īstermiņā ieguva papildu ieņēmumus no iedzīvotāju ienākuma nodokļa par izņemtajām summām. Taču tad sekoja īstas paģiras. Patēriņa bums veicināja inflāciju, palielinot dzīves dārdzību par aptuveni 1–2 procentpunktiem tieši brīdī, kad sāka kāpt enerģijas cenas. Būtībā mēs aizņēmāmies no savas nākotnes, lai finansētu īslaicīgu tēriņu uzplūdu. 

 

Divas Igaunijas 

Tagad mēs virzāmies pa diviem ļoti atšķirīgiem pensionēšanās ceļiem. Vienā pusē – augstāku ienākumu saņēmēji, kuri palika sistēmā un turklāt izmanto kopš 2025. gada ieviesto iespēju izvēles kārtā palielināt iemaksas 2. pensiju līmenī līdz 4% vai 6% (to jau izdarījuši gandrīz 100 000 cilvēku). Viņi biežāk uzkrāj arī 3. līmenī. Otrā pusē – cilvēki ar zemākiem ienākumiem, kuri izstājās, zaudēja salikto procentu efektu vairāku gadu garumā un, izņemot naudu no 2. līmeņa, faktiski samazināja arī savu 1. līmeņa nākotnes pensiju, no kuras savulaik daļa bija novirzīta uz 2. līmeni. 

Atšķirība starp prognozēto lielo un mazo pensiju saņemējiem nākamajos gados tikai pieaugs. Un, kad cilvēki bez 2. pensiju līmeņa sasniegs pensijas vecumu, sekas nāksies apmaksāt valstij un nākamajiem nodokļu maksātājiem. Īstermiņa nodokļu ieguvums ilgtermiņā var izrādīties ļoti neizdevīgs. 

Ko vajadzētu mācīties kaimiņiem 

Reforma iezīmē būtisku pavērsienu izpratnē par atbildības sadalījumu pensiju nodrošināšanā. Arvien vairāk tā gulstas uz indivīdu. Tas labi der tiem, kuri ir finanšu pratīgi, pelna pietiekami, lai uzkrātu, un uzticas sistēmai. Pārējiem tā ir likme uz nezināmo. 

Dārgie latvieši, atbilde nav gluži melnbalta. Jautājums nav par to, vai 2. līmeni reformēt, bet gan – ja reformēt, tad kā, un ko tas dos. Igaunijas pieredze rāda, ka “visu vai neko” pieeja cilvēkus virza uz pilnīgu uzkrājuma izņemšanu, kamēr daļēja piekļuve varētu saglabāt vismaz daļu līdzekļu, un ka aizliegums atgriezties sistēmā vairāk soda par pieļautu kļūdu, nekā novērš impulsīvus lēmumus. Reformas detaļas nosaka, vai tā cilvēkus pasargā vai pakļauj riskam. 

Tā vietā, lai no pašreizējās fiksētās sistēmas (piekļuve tikai pensionēšanās brīdī un tikai mūža pensijas veidā) pārietu uz pilnīgi brīvu modeli (kā Igaunijā), daudzas valstis meklē vidusceļu. Piemēram, Jaunzēlande ļauj agrāku piekļuvi noteiktos grūtību gadījumos un pirmā mājokļa iegādei. Nīderlande ievieš iespēju pensionēšanās brīdī saņemt 10% vienreizēju izmaksu (viņu iemaksu likmes ir krietni augstākas, tādēļ 10% nav maznozīmīgi). Pat Lielbritānijas reforma, ko uzskata par radikālu, saglabāja 55 gadu vecuma slieksni pilnai izņemšanai. Pensiju sistēmām nevajadzētu būt iesaldētām, taču izvēle nav tikai starp visu vai neko. Starp slēgtu sistēmu un pilnībā atvērtām durvīm ir plaša telpa – lai dotu brīvību un vienlaikus sargātu cilvēku pensiju drošību. 

Latvijai ir priekšrocība – iespēja mācīties no citu pieredzes. Šoreiz darīt lēnāk un apdomīgāk var izrādīties pats gudrākais solis.